Empātija tiek apgūta, nevis iedzimta
Pastāv izplatīts nepareizs uzskats, ka empātija ir iedzimta – ka daži bērni ir dabiski empātiski, bet citi vienkārši nav. Pētījumi stāsta pavisam citu stāstu. Lai gan spēja just līdzi ir iedzimta (cilvēki ir radīti sociālai saiknei), empātijas prasme – spēja atpazīt, saprast un reaģēt uz citu cilvēku emocijām – ir apgūstama. Tā attīstās caur praksi, piemēriem un pieredzi. Un pieredze, kas visiedarbīgāk veido empātiju, saskaņā ar arvien pieaugošo pētījumu skaitu, ir stāsti.
Hārvarda universitātes projekts Making Caring Common, kas ir viena no visaptverošākajām pētniecības iniciatīvām par ētisku un empātisku bērnu audzināšanu, ir konsekventi identificējis uz stāstiem balstītu mācīšanos kā empātijas attīstības stūrakmeni. Viņu pētījumi rāda, ka bērni, kuri regulāri iesaistās stāstījumos – īpaši tādos, kas piedāvā dažādus viedokļus un emocionālus izaicinājumus –, uzrāda mērāmi augstākus empātijas rādītājus nekā bērni, kuri to nedara. Ne nedaudz augstākus. Ievērojami augstākus.
Kas notiek smadzenēs, kad klausāmies stāstu
Neirozinātne mums ir devusi ievērojamu ieskatu tajā, kāpēc stāsti ir tik efektīvi empātijas veidošanā. Kad mēs klausāmies stāstu, mūsu smadzenes ne tikai apstrādā valodu. Tās simulē aprakstīto pieredzi. Ja tēls uzkāpj kalnā, aktivizējas mūsu motorā garoza. Ja tēls saož ziedus, iedarbojas mūsu maņu garoza. Un, kas ir būtiski, ja tēls jūtas bēdīgs, nobijies vai priecīgs, mūsu emocionālie centri reaģē tā, it kā mēs paši justu šīs emocijas.
Šī parādība, ko dažreiz sauc par neironu savienošanu vai stāstījuma transportēšanu, nozīmē, ka stāsti būtībā ir empātijas simulatori. Katru reizi, kad bērns dzird stāstu, viņš praktizē spēju just to, ko jūt kāds cits. Viņi vingrina tos pašus neironu ceļus, kurus izmantos, kad sastaps īstus cilvēkus ar īstām emocijām reālās situācijās. Stāsts ir mēģinājumu telpa empātiskām reakcijām, kas viņiem būs nepieciešamas visas dzīves garumā.
2018. gada Toronto Universitātes Lietišķās psiholoģijas un cilvēka attīstības departamenta pētījums atklāja, ka bērni, kuriem regulāri lasīja daiļliteratūru, uzrādīja mērāmi augstākus rezultātus prāta teorijas uzdevumos – tā ir spēja saprast, ka citiem cilvēkiem ir domas, uzskati un jūtas, kas atšķiras no viņu pašu. Tas ir empātijas kognitīvais pamats, un tas tika stiprināts vienkārši caur saskarsmi ar stāstiem. Ne ar īpašām apmācībām. Ne ar terapiju. Vienkārši ar stāstiem.

Kad bērni dzird stāstus, viņu smadzenes neuzsūc vārdus pasīvi. Viņi aktīvi simulē tēla pieredzi – aktivizējot emocionālos, sensoros un motoros reģionus tā, it kā bērns pats dzīvotu šo stāstu. Šī neironu simulācija ir bioloģiskais mehānisms empātijas veidošanai ar stāstījuma palīdzību.
Trīs empātijas veidi (un kā stāsti veido visus trīs)
Psihologi parasti identificē trīs atšķirīgus empātijas veidus: kognitīvo empātiju (izpratne par to, ko domā kāds cits), emocionālo empātiju (jušana tāpat kā kāds cits) un līdzjūtīgo empātiju (būt motivētam rīkoties, lai palīdzētu). Lielākā daļa intervences pasākumu ir vērsti uz vienu no tiem. Stāsti ievērojamā kārtā veido visus trīs vienlaikus.
Kognitīvā empātija attīstās, bērniem sekojot līdzi to tēlu domām un motivācijai, kuru perspektīvas atšķiras no viņu pašu. Kāpēc tēls izdarīja šo izvēli? Ko viņi domāja? Ko viņi nezināja, ko zina lasītājs? Tie ir prāta teorijas vingrinājumi, kas dabiski iekļauti stāstījumā. Emocionālā empātija attīstās caur neironu savienošanos, par kuru mēs runājām – izjūtot tēla emocijas kopā ar viņu. Un līdzjūtīgā empātija attīstās, kad stāsti piedāvā situācijas, kurās tēlam ir nepieciešama palīdzība un galvenais varonis izvēlas rīkoties. Bērns, identificējoties ar galveno varoni, izmēģina impulsu palīdzēt.
Kāpēc personalizēti stāsti pastiprina efektu
Lūk, kur pētījumi kļūst patiesi interesanti tam, ko mēs darām Fable. Stāstu empātiju veidojošais efekts ir tieši saistīts ar to, cik dziļi lasītājs identificējas ar galveno varoni. Jo vairāk bērns saskata sevi galvenajā tēlā, jo intensīvāk viņš simulē tēla pieredzi un jo efektīvāk darbojas empātiju veidojošie mehānismi.
Personalizēti stāsti – stāsti, kuros bērna vārds, izskats un reālās dzīves konteksts ir ieausts stāstījumā – rada visspēcīgāko iespējamo identifikāciju ar galveno varoni. Kad jūsu bērns redz tēlu, kas izskatās kā viņš, kam ir viņa vārds un kurš saskaras ar situācijām, kas līdzīgas viņa paša situācijām, psiholoģiskā distance starp lasītāju un tēlu būtībā sabrūk. Viņi neskatās, kā kāds cits risina empātijas izaicinājumu. Viņi to risina paši.
Tas nozīmē, ka tad, kad personalizēts stāsts parāda varoni, kurš sastopas ar kādu atšķirīgu, vientuļu, nobijušos vai palīdzību vajadzīgu personu, bērns apstrādā šo pieredzi daudz dziļākā līmenī, nekā viņš to darītu ar vispārīgu varoni. Empātijas mācība nav kaut kas tāds, ko viņi novēro – tas ir kaut kas tāds, ko viņi izdzīvo. Un tieši šī izdzīvotā kvalitāte ir tas, kas liek mācībai palikt atmiņā.
Praktiski veidi, kā izmantot stāstus empātijas veidošanai
Pētījumi liecina par vairākām pieejām, kas maksimāli palielina stāstu stāstīšanas empātiju veidojošo potenciālu. Pirmkārt, izvēlieties stāstus, kas piedāvā dažādas perspektīvas – tēlus no dažādām vidēm, ar dažādām spējām, saskaroties ar dažādiem izaicinājumiem. Saskarsme ar dažādām perspektīvām ir viens no spēcīgākajiem empātijas attīstības rādītājiem. Otrkārt, stāstu laikā apstājieties, lai uzdotu perspektīvas maiņas jautājumus: "Kā, tavuprāt, šis tēls jūtas tieši tagad?" "Kāpēc, tavuprāt, viņš tā rīkojās?" "Ko tu darītu, ja būtu šādā situācijā?" Šie jautājumi aktivizē kognitīvo empātiju un padziļina bērna iesaistīšanos tēla emocionālajā pasaulē.
Treškārt, radiet stāstus, kas tieši risina empātijas izaicinājumus, ar kuriem saskaras jūsu bērns. Ja jūsu bērnam ir grūti saprast, kāpēc klasesbiedrs rīkojas noteiktā veidā, izveidojiet stāstu, kas pēta līdzīgu situāciju no vairākiem skatpunktiem. Izmantojot Fable, jūs varētu uzdot šādu uzvedni: "Stāsts par [bērna vārds], kurš atklāj, ka bērns, kurš skolā vienmēr šķiet dusmīgs, patiesībā mājās saskaras ar kaut ko grūtu, un uzzina, ka cilvēku uzvedība ne vienmēr parāda to, ko viņi jūt iekšēji." Šie mērķtiecīgie stāsti pārvērš abstraktus empātijas jēdzienus konkrētā, personiskā pieredzē.

Pētījumi no Hārvardas un Toronto universitātes uzsver, ka stāsti, kuros ir dažādas perspektīvas un tēli, ir īpaši spēcīgi empātijas attīstībai. Kad bērni regulāri piedzīvo stāstus no viedokļiem, kas atšķiras no viņu pašu, viņi veido kognitīvo elastību, kas ir pamatā reālās pasaules empātiskajām reakcijām.
Hārvardas pētījuma atziņas par rūpēšanos
Hārvarda universitātes projekts Making Caring Common, kuru vada psihologs Ričards Veisbords, ir pavadījis gadus, pētot, kā bērni attīsta empātiju un ko vecāki var darīt, lai atbalstītu šo attīstību. Viņu secinājumi konsekventi norāda uz stāstījumu kā galveno mehānismu. Konkrēti, viņi iesaka vecākiem padarīt stāstu lasīšanu par regulāru praksi, izmantot stāstus kā atspēriena punktu sarunām par jūtām un viedokļiem, kā arī aktīvi meklēt stāstus, kuros tēli saskaras ar morālām dilemmām.
Viens no viņu pārsteidzošākajiem atklājumiem ir tas, ka empātija nav fiksēta īpašība, bet gan prasme, kas stiprinās vai vājinās atkarībā no prakses. Bērni, kuri regulāri iesaistās perspektīvas maiņas aktivitātēs – un stāsti ir dabiskākā un patīkamākā perspektīvas maiņas forma –, laika gaitā attīsta spēcīgākas empātijas spējas. Turpretim bērni, kuri reti saskaras ar dažādām perspektīvām vai emocionāliem stāstiem, var saskarties ar grūtībām empātijas jomā, pat ja viņiem agrīnā vecumā ir bijis empātijas potenciāls. Secinājums ir skaidrs: pastāvīga saskarsme ar daudzveidīgiem, emocionāli bagātiem stāstiem ir viena no ietekmīgākajām lietām, ko vecāki var darīt sava bērna empātijas attīstībai.
Empātijas bibliotēkas veidošana
Viena pieeja, kas labi saskan ar pētījumiem, ir tā dēvētās "empātijas bibliotēkas" veidošana – stāstu kolekcija, kas aptver dažādus emocionālus un sociālus scenārijus. Ar Fable varat izveidot stāstus, kas risina konkrētus empātijas izaicinājumus: izpratni par invaliditāti, kultūras atšķirību pārvarēšanu, saskaršanos ar zaudējumu, drauga atbalstīšanu grūtā brīdī, aizstāvēšanos pret netaisnīgu izturēšanos. Katrs stāsts kļūst par atskaites punktu, pie kura varat atgriezties, kad bērna reālajā dzīvē rodas līdzīgas situācijas.
Personalizētās stāstīšanas skaistums ir tajā, ka vari radīt tieši tādus stāstus, kādi tavam bērnam ir nepieciešami, kad tie ir nepieciešami. Tradicionālās grāmatas ir brīnišķīgas, taču tās ir statiskas. Tās nevar risināt konkrēto sociālo dinamiku tava bērna klasē vai konkrēto emocionālo izaicinājumu, pie kura viņš šonedēļ strādā. Ar AI darbināma personalizētā stāstīšana ļauj radīt stāstus, kas ir precīzi pielāgoti tava bērna empātiskās izaugsmes robežām. Šī specifika ir tas, kas, pēc pētījumu domām, rada atšķirību starp stāstiem, kas ir izklaidējoši, un stāstiem, kas ir patiesi transformējoši.
Sāc šovakar. Izveido stāstu, kas ļauj tavam bērnam iejusties cita cilvēka ādā. Pajautā viņam, kā tēli jutās. Vēro, kā viņš veido saikni starp stāstu un savu reālo dzīvi. Tā ir empātija darbībā – un katrs stāsts nedaudz vairāk trenē šo muskuļu.
Biežāk uzdotie jautājumi
Kā stāsti veido empātiju bērnos?
Stāsti ļauj bērniem drošā veidā iejusties cita ādā. Kad bērns lasa par tēlu, kurš jūtas nobijies, atstumts vai sajūsmināts, viņa smadzenēs aktivizējas līdzīgi emocionālie modeļi. Laika gaitā tas veido neironu ceļus reālās pasaules empātijai un emocionālajai inteliģencei.
Vai personalizācija padara stāstus efektīvākus empātijas veidošanā?
Jā. Kad bērns ir tēls, kas stāstā izrāda empātiju, tas nostiprina viņa identitāti kā kādam, kurš ir laipns un uzmanīgs. Tas mainās no "tas tēls bija jauks" uz "es tajā stāstā biju jauks" – kas ir daudz spēcīgāks vēstījums.
Kādi ir labākie stāsti laipnu bērnu audzināšanai?
Stāsti, kuros galvenais varonis palīdz kādam, kurš atšķiras no viņa paša, mierīgi atrisina konfliktu vai izprot cita tēla jūtas. Personalizēti stāsti ir īpaši efektīvi, jo bērns praktizē empātiju kā varonis, nevis kā pasīvs novērotājs.



